Karavīru portretētājs

Tālivaldis Lindbergs, divdesmitie gadi.

Fotogrāfs Tālivaldis Lindbergs dzimis Jūrmalā 1893. gada 28. martā kā piektais bērns ģimenē. Tēvs bijis iecienīts kurpnieks, pratis arī būvamatnieka darbus, tādēļ vasarās piepelnījās, būvējot vienkāršas vasaras mājas ar visu apkuri. Līdz ar to ģimenes iztika bijusi apmierinoša. Savā dienasgrāmatā Lindbergs raksta: «Lai gan nevaru teikt, ka esmu bijis laimes bērns (dzimis svētdienā); tomēr, kaut arī dzīvē gājis kā pa arumiem, grāvī nekad neesmu palicis. Skolā gan cara laikos iznācis mācīties tikai trīs ziemas. Jaunība aizskrēja ātri, un atnāca Pirmais pasaules karš, kurā iesauca arī mani. Un, tavu likteņa joku, frontes vietā nokļuvu pie ievainotiem zirgiem un, kas vēl nepatīkamāk, vairāk zem zirga nekā tā mugurā.»

«Vienā dienā sarkanie, otrā baltie»

Kara ceļi Tālivaldi Lindbergu aizveda uz Ukrainu, kur viņš dienējis artilērijas pulkā daudzu tautību vidū. Tālivaldim bijusi laba balss, viņš mīlējis dziedāt un zinājis daudz dziesmu. Kā atminas meita Rita, no kara tēvs atvedis mandolīnu. Lindbergam piemitušas labas novērotāja spējas, viņš tēlaini pratis aprakstīt dabu, kalnus Jaltā, rumāņu tautas sadzīvi. 1918. gadā daudz zīmējis Jaltas skatus un karabiedru portretus. Vēlējies kļūt par dekorāciju gleznotāju, taču šis sapnis nav piepildījies. Ar nožēlu viņš vēlāk atminējās brīdi, kad pēc skolas beigšanas Pēterburgas teātra dekorators aicinājis līdzi par mācekli, taču nav bijis iespējams pieņemt šo piedāvājumu. Toties, pievēršoties fotogrāfa darbam Jūrmalā, Tālivalža talants tika likts lietā retušēšanas darbā.
Tālivaldim Lindbergam iekrita dienēt juku un revolūciju laikā. Kā viņš pats raksta dienasgrāmatā: «Vienā dienā sarkanie, otrā baltie.» Piedzīvojumu Krimā un ceļā uz mājām bijis daudz; vispirms braucis ar kuģi, pēc tam ar vilcienu caur Rumāniju un Poliju. Turklāt viņa brauciens noticis laikā, kad poļi bija lietuviešiem tikko atņēmuši Viļņu.
«Dzimtene mūs sagaidīja neviesmīlīgi. Kad pārbraucām robežu, bija jākāpj laukā ar visām peķelēm un tās pārmeklēja. Rīgā mēs tikām izolēti no brīviem cilvēkiem, kamēr noskaidroja katra personību. Lai nu kā, kad ieraudzījām īpatnējo Pētera baznīcas torni, tad visi bijām sajūsmā, ka esam nu dzimtenē,» tā atgriešanos mājās aprakstīja Lindbergs.

Tālivaldis Lindbergs pozē kādam kolēģim, Jūrmala, 1930.gads.

No frontes viņš atgriezās 1920. gadā, bet jau tā paša gada rudenī tika iesaukts Latvijas armijā, kur nodienēja tikai piecus mēnešus. 1921. gada vasarā Tālivaldis iestājās darbā pie fotogrāfa Kronberga Majoros. Par nopelnīto naudu nopircis 18 x 24 fotokameru, jo bija nodoms pašam atvērt fotodarbnīcu, Mellužos, tēva mājas verandu pārbūvējot, ierīkoja fotopaviljonu ar stikla jumtu. Iemācījis arī māsu rīkoties ar fotokameru, un viņa esot sākusi sekmīgi strādāt šajā jomā. Pats vakaros un rītos agri attīstījis un kopējis fotogrāfijas. Ar laiku pie Kronberga sāka strādāt tikai pusi darba laika, par ko saimnieks nav bijis priecīgs, taču, tā kā Lindbergs nav prasījis lielu algu, arī aizstājēju viņam meklēt Kronbergs negribēja. Kamēr nav bijis skaidrs, vai pēc fotogrāfa pakalpojumiem ir pieprasījums, Tālivaldis bija ļāvis izmēģinājuma kārtā fotopakalpojumu firmu nodibināt māsai. Konkurence tiešām esot bijusi diezgan liela, īpaši pie iesvētāmo fotografēšanas, un, tikai pateicoties vietējam mācītājam, Tālivaldim Lindbergam bija iespēja kaut ko nopelnīt.

Retuša un ainavas

1923. gadā Lindbergs mājas otrajā stāvā izbūvēja modernu paviljonu, kur bija plašums un labāka gaisma. Kad iegādājās otru fotokameru ar gaišāku objektīvu, labāk esot izdevušies arī bērnu portreti. Viņam paticis fotografēt brīvā dabā starp jūrmalas priedēm. Fotogrāfs kļuva pazīstams ne tikai Dubultos, bet arī plašākā apkārtnē. Dienasgrāmatā viņš raksta: «Varu teikt, ka vasarās mani galvenie klienti bija vienkāršie ļaudis un bērni. Mākslas uzņēmumus netiku taisījis, galvenais - svaru liku uz negatīvu retušu, lai gan sirdsapziņa protestēja, ka «kundēm» glaimoju ar to.» Vasarās, kad bijis vairāk pasūtītāju, Tālivaldis ir ņēmis arī palīgus, divu darbinieču vārdi ir zināmi - Tamoliņu Alvīne un Cirveļu Anna. Pēdējā gribējusi apgūt fotogrāfa amatu, tādēļ daudz vairāk varējusi palīdzēt. No fotogrāfa atmiņām var spriest, ka fotografēšanas pamatus viņš apguvis jau agrā jaunībā pie viena no izcilākajiem latviešu fotogrāfiem Jāņa Rieksta, kura darbnīca XX gadsimta sākumā atradās tagadējā Brīvības ielā.

Lindberga darbnīca Jūrmalā, divdesmitie gadi.

1933. gadā Rīgas-Jūrmalas pilsētas valde piesūtīja Tālivaldim Lindbergam personisku uzaicinājumu piedalīties izsludinātajā fotokonkursā. Tā paša gada 18. februārī laikrakstā Jūrmalas Vārds lasām: «Jūrmalas pilsētas valde, piedaloties kā ekspertam fotogrāfam Lindbergam, caurlūkoja fotogrāfisko skatu konkursam iesūtītos uzņēmumus. Konkursā piedalījās ap 7 Rīgas un 3 Jūrmalas fotogrāfi ar pāri par 400 Jūrmalas skatiem, no kuriem nolēma iegūt 74 uzņēmumus. Jūrmalas fotogrāfiem šoreiz nelaimējās, vienīgi Lindbergs varēja reprezentēt pienācīgi izpildītus uzņēmumus, un tāpēc no viņa iegūtie 13 uzņēmumi būs vienīgie no Jūrmalas fotogrāfiem. No pārējiem mūsmāju fotogrāfiem nevienam nav vajadzīgās spējas vaj arī nopietnības izkopt savu uzņēmumu māksliniecisko, resp., tehnisko vērtību. Trūkst īpatnības, uzņēmumi neasi, saplūstoši un pat neskaidri.» Iegūtās fotogrāfijas paredzētas Jūrmalas izstādei Skaistā Latvija, un, kā izriet no raksta, turpmāk konkursi paredzēti katru gadu.

Mazs armijas foto

1927. gadā Lindbergs daudz strādājis pie pasu fotogrāfijām, kad arī visvairāk nopelnījis, bet pēc tam katru gadu ienākumi samazinājušies, jo vairojušies konkurenti. Turpat Mellužos apmēram tajos pašos gados strādāja fotogrāfs Jānis Avotiņš, Pēteris Blūms, firma Konkurents un citi.

Vācu okupācijas laikā bija grūtības ar fotomateriāliem, tāpat arī pēc kara, taču cilvēkiem vajadzējis pasu bildes, tādēļ fotogrāfam par spekulatīvām cenām nācies pirkt materiālus, lai varētu turpināt strādāt. Bieži nākuši fotografēties krievu karavīri, kuri veidoja daļu klientu loka gan 1940. un 1941. gadā, gan kara beigās. Pārskatot karavīru foto, krīt acīs, ka nevienam pie krūtīm nav tādas ordeņu un medaļu pārbagātības, ar kādu tagad plātās tie krievu pensionāri, kuri uzdodas par kara veterāniem. Pats fotogrāfs atmiņās piemin, ka «nopelnīt jau nopelnīju, bet par deviņiem mēnešiem uzlika 18 000 rubļu nodokli». Turpmākajos gados nodokļi vēl palielinājās un tos nomaksāt bija gandrīz neiespējami. Kad Lindberga uzņēmumam draudēja mantas aprakstīšana, viņš 1948. gada rudenī to slēdza uz visiem laikiem. 1949. gada iestājās darbā Komponistu atpūtas bāzē par sargu. Vēlākajos gados strādāja dažādus darbus: noliktavā, ceļu remontdarbos, par bruņotu sargu bankā.
Lai arī Tālivaldis Lindbergs neaizrāvās ar mākslas fotogrāfiju, tomēr gandrīz trīsdesmit gadu darbošanās fotogrāfa arodā Jūrmalā ir atstājusi nozīmīgas pēdas. Tas ir vienas paaudzes dokumentācija, kas glabājas kā dārga piemiņa jūrmalnieku albumos, ko pāršķirstot, atdzīvojas notikumi, cilvēku likteņi - varbūt kā vienīgā liecība par to laiku un ļaudīm.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita